Jau rakstījām, ka diedzēt var redīsu, kressalātu, krešu, rukolu, sinepju, saulespuķu, kāpostu, sīpolu, brokoļu u.c. sēklas, jo ziemā, kad vasarā uzņemto vitamīnu rezerves pakāpeniski izzūd, ļoti labs veids, kā vairot enerģiju un stiprināt savu veselību ir dīgstu lietošana uzturā. Tāpēc šodien sīkāk par kresēm!

Kreses
Krešu dzimtene ir Austrumi. Augs bija populārs ēģiptiešiem, bet vēlāk arī romiešiem un grieķiem. Viduseiropā kreses pirmo reizi pieminēja 8. gs., kopš tā laika tās ir kļuvušas par populāru kultūraugu.
Kreses ir ātraudzīgs, vitamīniem bagāts garšaugs. Lai arī kreses satur 96% ūdens, pārējos 4% veido vielas, kas padara kreses par vienu no vērtīgākajiem uztura produktiem. Neatkarīgi no krešu veida tās ir bagātas ar C, PP, E, A, K un B grupas vitamīniem un minerālvielām – kalciju, kāliju, dzelzi, magniju, fosforu.

Kreses var būt dažādās krāsās – sarkanā, bordo, dzeltenā, bet pārsvarā dominē zaļās krāsas visdažādākās toņu gammas. Kresēm ir plaša garšu daudzveidība, kā arī to lietošanas veidi var būt visdažādākie.
Lietojot regulāri kreses uzturā uzlabojas asinsrite, ārstē bronhītu, garo klepu, locītavu iekaisumus, čūlas un stabilizē asinsspiedienu. Kreses uzlabo ēstgribu, veicina gremošanu, turklāt tiem piemīt arī antibakteriāla iedarbība. Kreses mēdz dēvēt par „vācu penicilīnu”, kas attīra asinis un kavē baktēriju attīstību. Tām piemīt attīrošas īpašības un tie palīdz kontrolēt cukura daudzumu. Kresēs koncentrētā veidā un vairāk nekā citos produktos ir C vitamīns, kā arī daudzi citi vitamīni, minerālvielas – kālijs, kalcijs, magnijs, fosfors un dzelzs, kas izlīdzina skābju un sārmu proporcijas organismā. Satur olbaltumvielas, kas regulē vielmaiņu.

Kresēm ir dažādas garšas nianses. Cigoriņu kresēm garša ir rūgta, klasiskajām – pikanta, bet redīsu kreses tiešām garšo pēc redīsiem. Specifiskās garšas dēļ kreses nav vēlams pārdozēt, turklāt der atcerēties, ka lapiņas ir maigākas, bet kātiņos jūtams sīvums. Visizteiktākā garša ir klasiskajām un sinepju kresēm, tādēļ tās lieto ceptas gaļas un zivs pildīšanai, kā arī dažādu marinādu pagatavošanai. Sinepju kreses lieliski aizstāj konservētās sinepes. Ja kreses samaisa ar citiem zaļumiem (dillēm, pētersīļiem, salātu lapām), iegūst maigus salātus. Sasmalcinātas kreses pieber arī uz jogurta bāzes gatavotājām aukstajām zupām. Svaigas kressalātu lapiņas var pievienot omletēm, sieriem, biezpienam.

Redīsu Kreses 
Redīsi nāk no Vidusāzijas centrālajiem reģioniem un tiem patīk augt vislabāk mērenā klimata joslā.
Redīss ir ātraudzīgs, pieticīgs, vislabāk aug mērenā klimatā. Redīsu kresēm lapiņas ir tumši zaļā krāsā un izmēra ziņā ir lielākas par pārējām, tām ir asa un redīsam raksturīga garša. Redīsam augot uzkrājas vērtīgi mikroelementi un vitamīni – C,B grupas vitamīni un karotīns.
Redīsos ir sinepju eļļa – teicams dezinficējošs līdzeklis, kas iedarbojas uz mutes gļotādu, mēli, kuņģi un zarnu traktu, iznīcinot kaitīgās baktērijas. Veicina aknu, žultspūšļa darbību, rosina apetīti un palīdz pie gremošanas.
Tās lieto svaigā veidā, kā piedevu salātiem, sieriem, sviestmaizēm, biezpienam, olām u. c. Kā arī plaši izmantojami visdažādāko zivju un gaļas ēdienu dekorēšanai.

Cigoriņu Kreses
Cigoriņu dzimtene ir Eirāzija un Ziemeļamerika. Eiropā cigoriņš „iesoļoja” 1700.gadā. Uzturā lietojamo cigoriņu paveids tika iegūts pirms 100 gadiem gluži nejauši – no sakneņa stiebra tika atrauta lapa un iestādīta augsnē. Cigoriņi ir dažādu veidu gan sakņu, gan arī lapu. Lapu cigoriņi radās pateicoties kādam fermerim, kurš pagaršojis cigoriņa maigās gaiši zaļās lapiņas un noteicis, ka tām ir patīkama, rūgtena garša. Cigoriņus kultivēja 5000 gadus atpakaļ ēģiptieši un lietoja tos salātu veidā.
Cigoriņi satur kvalitatīvu un augstvērtīgu olbaltumu, hlorofilu, vitamīnus – C, A un K un minerālvielas – kāliju, kalciju, magniju, dzelzi un fosforu.
Cigoriņu kreses ir gaiši zaļā krāsā. Tām ir maigi rūgta, bet patīkama garša, kas ir koncentrēta kātiņā. Raksturīgais cigoriņu rūgtums uzlabo gremošanu un stabilizē nervu sistēmas darbību. Veicina aknu un žults darbību, stiprina asinsvadus, kā arī rosina apetītes uzlabošanos.
Tos lieto svaigā veidā, kā piedevu salātiem, sieriem, sviestmaizēm, biezpienam, olām u. c. Kā arī plaši izmantojami visdažādāko zivju un gaļas ēdienu dekorēšanai.

Sinepju Kreses 
Sinepju kreses ir vienas no populārākajām kresēm pasaulē. Vienas no retajām, kas jau minētas senajos romiešu rakstos. Pirmo reizi par sinepēm bija dzirdama informācija no ārstnieciskā viedokļa, nevis kulinārijas. Ja sinepes nav tik pat vecas, kā pasaule, tad tomēr daļa no senākās kultūras Vidusjūras reģionā. Ēģiptiešiem, romiešiem un grieķiem sinepju kreses ir ļoti populāras, jo labi garšoja kopā ar zivīm un gaļu. Savukārt Ziemeļeiropā sinepju sēklas kaisa pa māju, jo tās esot labs līdzeklis pret ļaunajiem gariem.
Arī mūsdienās sinepju krese plaši lieto Vidusjūras piekrastē, īpaši itāļu virtuvē, kur to pievieno gan pastām, gan salātiem un pat aizvieto baziliku. Sinepju kreses ir zaļā krāsā. Tām ir izteikta sinepju garša. Sinepju kresēs ir C, B1, B6 un B2 vitamīni, kā arī minerālvielas kālijs, kalcijs, dzelzs, magnijs, fosfors. Tās veicina apetīti un uzlabo gremošanu.
Tās lieto svaigā veidā, kā piedevu salātiem, sieriem, sviestmaizēm, biezpienam, olām u. c. Kā arī plaši izmantojami visdažādāko zivju un gaļas ēdienu dekorēšanai.

Sarkano kāpostu Kreses 
Kāposts ir viens no senākajiem kultūraugiem. Tie tika audzēti Vidusjūras apkaimē un Eiropas dienvidu daļā vairāk nekā 4,5 tūkstošus gadus. Kā vēsta vēsturiskie fakti, tad Ēģiptes faraoni esot likuši pasniegt kāpostu lapiņas pirms lielām dzīrēm, lai mazāk apreibtu no dzērieniem, savukārt senie romieši ēduši kāpostu lapiņas maltītes beigās, lai apēstais labāk sagremotos.
Kāpostu veselības uzlabošanai izmanto jau sen. 20 gadsimta vidū atklāja, ka kāpostos ir U vitamīns, kas ārstē kuņģa čūlu.
Pie mums Latvijā tos vairāk izmanto tikai ēdienu dekorēšanai. Sarkano kāpostu kreses ir bagātas ar uzturvielām, ogļhidrātiem, vitamīniem un minerālvielām – kālijs, magnijs, kalcijs, fosfors, dzelzs. Savukārt C vitamīna tieši sarkano kāpostu kresēs ir 4 reizes vairāk nekā citos.
Minerālvielas piedalās skābju – sārmu līdzsvarošanā cilvēka organismā. Kāpostos esošā viela – sulforafens sekmē sāļu kancerogēno vielu un smago metālu izvadīšanu no organisma.
Sarkano kāpostu kreses iesaka sirds slimniekiem pret aterosklerozi un cukura diabēta slimniekiem. Tās satur pilnvērtīgas olbaltumvielas, kuras piedalās vielmaiņas regulēšanā, kā arī pie svara samazināšanas, palīdz iekustēties kūtram gremošanas traktam, veicina ēstgribu, palīdz pret aizcietējumiem.
Tos lieto svaigā veidā, kā piedevu salātiem, sieriem, sviestmaizēm, biezpienam, olām u. c., kā arī plaši izmantojami visdažādāko zivju un gaļas ēdienu dekorēšanai.

Maurloku Kreses 
Maurloki pieder pie sīpolu dzimtas un tajos, tāpat kā sīpolos ir sēru saturošas eļļas, kas tiem piešķir raksturīgo garšu un ārstnieciskās īpašības. Maurloki ir vieni no mazākajiem sīpolu veidiem. Maurloki tika izmantoti jau 300. g.p.m.ē. Senajā Ķīnā. Eiropā maurlokus ieveda Marko Polo no Ķīnas. Čigāni maurlokus uzskatīja par veiksmes simbolu, izmantoja nākotnes pareģošanai, kā arī maurloku sēklas kaisīja apkārt mājai, jo uzskatīja, ka tā var novērst slimības un pasargāt no ļaunuma. Savukārt romieši domāja, ka maurloks var palīdzēt ārstēt saules apdegumus un kakla sāpes.
Maurlokos ir arī ogļhidrāti, olbaltumi, minerālvielas, B1, B2, PP un citi vitamīni (100 gr. maurloku – 75 mg. C vitamīna).
Maurloki ir ļoti smalki un koši zaļā krāsā. Tiem ir raksturīgā sīpolu garša un smarža, to garša uzlabo ēstgribu un veicina gremošanas sulu sekrēciju.
Maurloki ļoti labi izvada šķidrumu, palīdz izvairīties no pietūkušām acīm un nierakmeņiem.
Šī garšauga lietošana var būt ļoti plaša. Maurlokus izmanto tāpat kā pārējos sīpolu dzimtas augus, taču to garša un aromāts ir daudz maigāks, un tāpēc tos var izmantot arī ārstnieciskajā uzturā. Maurlokus izmanto gaļas un zivju ēdieniem, slātiem, mērcēm u. c. Tos neiesaka pievienot sparģeļiem, svaigiem zirnīšiem un pupiņām, jo tad tie nomāc šo dārzeņu ļoti maigo garšu. Smalki sagrieztus maurlokus pārkaisa gatavam ēdienam. Tos nevajag karsēt! Atzīmējama šo garšaugu dekoratīvā nozīme, jo izrotāts ēdiens izskatās ļoti labi.

Kreses Arugula
Arugula nāk no D – Eiropas un Vidusjūras reģioniem un bija pazīstama jau Romas impērijas laikā. Tika izmantotas gan lapas, gan arī sēklas. Zaļās lapas izmantoja kā salātus uzturā, bet savukārt sēklas izmantoja eļļu aromatizēšanai. Romieši pusdienās gandrīz vienmēr lietoja arugulu. Arugulas sēklas jau 1.gs.p.m.ē, tika izmantotas medicīnā – gatavojot zāles potences paaugstināšanai. Līdz pat 1990 –tiem gadiem bija savvaļas augs, līdz to sāka kultivēt. Mūsdienās tiek audzēta ļoti daudzās vietās, īpaši Venēcijā un Itālijā, bet ir zināms, ka tiek audzēta visā pasaulē.
Arugula – ātri augošs augs, kas mīl vēsas un sausas vietas. Tās zaļās lapiņas ir ļoti līdzīgas sinepju kreses lapiņām. Mūsdienās arugulu plaši lieto Vidusjūras piekrastē, īpaši itāliešu virtuvē. Itālijā arugulu izmanto picu pagatavošanā, pievienojot arugulu neilgi pirms pica ir gatava vai arī kad pica ir izņemta tikko no krāsns.
To pievieno gan pastām, gan salātiem. Tai piemīt rūgtena un sinepju asā garša, riekstu aromāts, tāpēc arugula lieliski der salātos un kā piedeva gaļas ēdieniem.
Arugulas kresēs ir C, B1, B6 un B2 vitamīni, kā arī minerālvielas kālijs, kalcijs, dzelzs, magnijs, fosfors. Tās veicina apetīti un uzlabo gremošanu, aknu funkciju, kā arī arugulai piemīt antibakteriāla iedarbība.
Tās lieto svaigā veidā, kā piedevu salātiem, sieriem, sviestmaizēm, biezpienam, olām u. c. Kā arī plaši izmantojami visdažādāko zivju un gaļas ēdienu dekorēšanai.