Ingvers cēlies Āzijas dienvidos, subtropu un tropu mīlošs augs, un pret aukstumu izturas ar lielu bijību. Ingvers var izaugt līdz pat metram, tam ir spīdīgas lapas, balti pumpuri un iedzelteni ziedi, tāpēc to izmanto kā dekoratīvu augu floristikā. Kad augam nokrīt laksti, secinām ka ingvera sakne gatava ražas vākšanai.

Ingveru nereti audzē arī puķupodā. Jauno dzinumu, atvasi iestāda podiņā, pārsedz ar pārtikas vai citu gaismu caurlaidīgu plēvi un novieto uz palodzes kur tiek klāt gaisma. Kad dzinumi izspraucas caur augsnei, plēvi var noņemt. Ingvers mīl gaismu, taču ne tiešus saules starus. Ingveri laista regulāri, protams nevajadzētu pārlaistīt, jo tad sakne sāk pūt. Kad laksti nokrīt, var paņemt pa kādai saknei un lietot. Ērtāk un lētāk ir nopirkt saknes veikalā. Visvairāk ingveru audzē Indijā, Ķīnā, Indonēzijā, Nepālā, Malaizijā, Bangladešā, Japānā, Taizemē, Filipīnās, Šrilankā.

Eiropā ingveru pazīst jau kopš devītā gadsimta. Tas ir viena no visvairāk pieprasītākajām ievestajām garšvielām.

Ingvers palīdz ēdienu saglabāt svaigu, jo satur vielas, kas iznīcina nelabvēlīgās baktērijas. Senos laikos tam tika piedēvēta pat spēja aizkavēt mēri. Ķīniešu tautas medicīna ingveru lieto jau daudzus gadsimtus. Ingvers palīdz pret sliktu dūšu, uzlabo gremošanu un ēst gribu, ingvera tēju dzer saaukstēšanās gadījumos.

Ingvera smarža ir atkarīga no ēteriskajām eļļām, bet asā garša atkarīga no vielas – gingerola.

Ingveru pievieno dažādiem ēdieniem, labi sader ar jūras veltēm, kazas gaļu un dārzeņiem.