Alksnis ir bērzu dzimtas koks vai krūms. No visiem kokiem, tie Latvijā uzzied paši pirmie. Taču alksnis bieži vien ir diezgan nīsts koks, jo tam patīk ātri augt vietās, kur tas nav vēlams – grāvju malas, upju un ezeru krastmalas. Pie mums savvaļā aug baltalksnis un melnalksnis, kuri atšķirami pēc mizas un lapām. Ārstniecībai var ievākt abu sugu kopaugļus jeb „čiekuriņus” vēlu rudenī vai ziemā.

Melnalkšņus savulaik vērtējuši koksnes dēļ, un lapas tiem ir ar taisnu vai uz iekšu pret kātu vērstu galu. Zied martā – aprīlī, pirms lapu uzplaukšanas. Jaunās lapas un dzinumi ir lipīgi. Baltalkšņi iecienīti kā labs koks gaļas izstrādājumu žāvēšanai.
Melnalksnis sasniedz 35 m augstumu. Tā miza tumšbrūna, rievaina. Lapas otrādi olveidīgas, pamats plati ķīļveidīgs, gals noapaļots, parasti ar jomu. Zied aprīlī. Aug upju krastos, mitrās vietās ar tekošu ūdeni.

Melnalkšņa sārtā koksne vērtīgāka, sevišķi lietām, kam jāiztur ilgstošs slapjums: muciņām, ķipīšiem, koka akām. Elektrotehnikā izmanto kā izolācijas materiālu. Tiek vītas arī izturīgas virves. Sakņu ekstraktu izmanto kā krāsvielu (melna, pelēki – dzeltena, sarkana).  Ļoti savdabīga ir metode, kā alkšņi vairojas. Tie savas sēkliņas vēl ziemā izkaisa uz sniega. Tad ūdens kūstot tās nogādā uz kādu citu vietu, kas dažreiz var būt visai tālu no mātes koka. Alkšņiem ir vēl viena brīnumaina īpašība – viņi uztur zemes dzīvīgumu. Kamēr strauta, mazas upītes vai grāvja malā aug alkšņi, pa to tek ūdens un apkārt mīt dzīvība. Ja alkšņus nocērt, tad ūdens upītē pazūd, dzīvība iznīkst, bet pati ūdenstece pārvēršas par tādu kā pilsētas ielas rensteli, kura parasti ir sausa un nedzīva, tikai lietus laikā pa to noplūst liela straume. Šai alkšņu spējai uzturēt dzīvību savā apkārtnē pagaidām nav zinātniska pamatojuma. Alksnis ar savām stiprajām mietsaknēm lieliski nostiprina upīšu, strautu un grāvju krastus. Tos nekad neizgāž vējš. Dižākie melnalkšņi ir Sēmē, Tukuma novadā un Saulkrastos. To apkārtmērs  kā vienam tā otram  ir 4,3 m.
Baltalksnis ir līdz 25 m augsts koks ar gaiši pelēku, gludu mizu, ovālām, ovāli lancetiskām vai olveidīgi ieapaļām, parasti galā nosmaiļotām lapām. Zied aprīļa sākumā. Aug labākās, it īpaši kaļķainās augsnēs.
Baltalkšņi iecienīti kā labs koks gaļas izstrādājumu žāvēšanai, savukārt melnalkšņa sārtā koksne ir vērtīgāka, sevišķi lietām, kam jāiztur ilgstošs mitrums: muciņām un ķipīšiem. Alkšņi ir interesanti koki, kamēr tie aug strauta, mazas upītes vai grāvja malā, pa to tek ūdens un apkārt mīt dzīvība. Ja alkšņus izcērt, tad ūdens upītē pazūd, dzīvība iznīkst, bet pati ūdenstece kļūst sausa un nedzīva. Tāpat tas ar savu sakņu sistēmu nostiprina ūdenstilpņu malas, kā arī tos nekad neizgāž vējš.

No drogām gatavo uzlējumu un tēju, ko lieto par savelkošu līdzekli pie kuņģa slimībām, akūta un hroniska enterīta, kā arī kolīta ārstēšanai. Melnalkšņa čiekuriņu novārījumu izmanto dažādas izcelsmes caurejas gadījumā, bet jaunās lapiņas, kamēr tās vēl ir lipīgas, tautas medicīnā izmanto kuņģa, divpadsmitpirkstu zarnas, aizkuņģa dziedzera un resnās zarnas audzēja gadījumā. Alkšņa lapiņu un mizas preparāti samazina iekaisumu un vairo organisma imūnās sistēmas spēkus cīņai pret slimību. Mizu ievāc pavasarī vai vasaras pirmajā pusē, bet lapiņas – agri pavasarī.

Augļkopas (čiekuriņus) ievāc rudenī vai ziemā (līdz martam). Nokritušos čiekuriņus neievāc, jo tiem nav dziednieciskas vērtības. Pēc ievākšanas kaltē. Var glabāt ap četriem gadiem. Mizu ievāc pavasarī vai vasaras pirmajā pusē. Pēc ievākšanas kaltē. Lapas ievāc agri pavasarī.

Alkšņu čiekuros ir pa pilnam miecvielu, novārījums labi palīdz pret vēdera dumpošanos. Sauju čiekuriņu pavāra puslitrā ūdens aptuveni piecas minūtes, atdzesē un dzer. Caureja kā ar roku noņemta!

Uz 1 glāzi verdoša ūdens ņem 1 – 2 ēdamkarotes (5 – 10 g) čiekuriņu, ļauj 4 stundas ievilkties siltā vietā (vislabāk termosā), tad izkāš un lieto pa 1/2 glāzei 2 – 3 reizes dienā pirms ēšanas.