Uzturā rabarberus sāka lietot, kad atklāja, ka to kāti satur cilvēkam noderīgus fizioloģiski aktīvus savienojumus un barības vielas. Rabarberi ir īpaši bagāti ar ābolskābi un citronskābi, kas tiem dod patīkami skābeno un atspirdzinošo garšu, kā arī veicina gremošanas orgānu un nieru darbību, uzlabo asins sastāvu. No uzturvērtības viedokļa rabarberi ir nozīmīgs P vitamīna avots. C vitamīnu rabarberu kāti satur nedaudz. Tādu minerālvielu kā kālijs, fosfors, magnijs un alumīnijs rabarberos ir salīdzinoši daudz. Rabarberu kātu bioķīmiskais sastāvs nosaka to, ka tie ir visnotaļ nozīmīgi pirmie pavasara dārzeņi mūsu uzturā. Tādēļ arī ļoti gaidīti.

Tomēr rabarberos ir arī cilvēka uzturam nevēlamas vielas, kā skābeņskābe un daži antrahinona savienojumi (emodīns, reīns, rabarberons, tanīns). Šie savienojumi atrodas galvenokārt lapās un saknēs, ko uzturā nelieto. Nelielos daudzumos šīs vielas lieto ārstniecībā, bet, kā jau visas zāles, lielā koncentrācijā tās ir kaitīgas cilvēka organismam. Ļoti nedaudz šie savienojumi uzkrājas arī kātos, bet tas galvenokārt notiek vasaras otrajā pusē.

AUDZĒŠANAS PAMATPRINCIPI

Rabarberu stādījuma ierīkošanai ir īsti piemērota smilšmāla augsne vai labi iekopta, trūdvielām bagāta māla augsne. Ja augsne ir viegla, raža ienākas agrāk pavasarī, jo augsne ātrāk iesilst, bet ražošanas periods ir īsāks. Līdz ar to kopējā raža ir zemāka. Te gan der parēķināt: varbūt ieņēmumi ir līdzvērtīgi, jo cenu starpība var kompensēt apjoma samazinājumu. Vieglām augsnēm ir lielākas vietas sagatavošanas izmaksas – stādīšanas bedre jāpiepilda ar kompostu.

Laukam jābūt ar ūdenscaurlaidīgu augsni, kur gruntsūdens nav augstāk par 1,2–1,5 m. Optimālais augsnes skābums ir ap pH 5. Neliels lauka slīpums uz dienvidiem nodrošinās agrāku ražu. Pirms rabarberu stādījuma ierīkošanas nepieciešama lauka attīrīšana no nezālēm. Labākie priekšaugi ir rušināmaugi, daudzgadīgās zāles vai zaļbarībai audzētie augi.

DĒSTU IEGUVE

Visizplatītākais rabarberu pavairošanas veids nelielos apjomos ir dalīt ceru, tādējādi iegūstot veģetatīvi pavairotu stādāmo materiālu. Šādi dēsti ātrāk un labāk ieaugas, agrāk sāk ražot, un pirmā raža ir lielāka nekā no augiem, kas ir pavairoti ģeneratīvi (no sēklām). Veģetatīvi pavairots dēsts pilnībā līdzinās mātesaugam, no kura tas atdalīts.

Ģeneratīvi pavairoti dēsti pēc izstādīšanas sliktāk ieaugas un vēlāk sāk ražot. Bet ar sēklām iespējams iegūt lielu dēstu daudzumu salīdzinoši īsā laikā. Ja pavasarī laikus iesēj sēklas, jau augustā dēsti ir sasnieguši pietiekamu izmēru, lai tos stādītu paliekošā vietā. Tomēr, lai maksimāli samazinātu nederīgo augu īpatsvaru, iesaka dēstus pirmajā gadā vēl nestādīt paliekošā vietā, bet pārziemināt dobē, tos piesedzot, un izstādīt nākamā gada pavasarī.

Veģetatīvi pavairojot dēstus, īpaši rūpīgi jāizvēlas mātesaugi, no kuriem atdala cera malējos dzinumus. Vajadzētu izvēlēties augus, kas nezied vai zied reti, ir ražīgi, veselīgi, kuru kāti ir kvalitatīvi, sarkani, ar labu garšu. Vislabāk par mātesaugiem izvēlēties četrus līdz piecus gadus vecus cerus. Atdalītajam saknenim jābūt pietiekami lielam, ar vairākiem pumpuriem.

Rabarberu dēsti stādāmi gan pavasarī, gan laikus vasaras otrajā pusē, lai dēsti paspēj iesakņoties. Pavasara stādījums labāk iesakņojas, stādot ģeneratīvi un veģetatīvi pavairotus dēstus. Piemērotākais laiks stādīšanai ir maija sākums, kad augsne jau ir viegli iesilusi un vēl nav izžuvusi. Pavasara stādījuma augi ne vien labāk iesakņojas, bet arī ātrāk sāk ražot.

STĀDĪŠANA UN KOPŠANA

  • Galvenais nosacījums ir izmantojamās tehnikas platums. Jārēķinās, ka starp augiem jāatstāj 1,3–1,5 m, stādot gan rindās, gan kvadrātos. Saspiestā un blīvā stādījumā iespējama lielāka un postošāka slimību izplatība. Rabarberus var stādīt uz melnās plēves, lietojot pilienveida apūdeņošanas sistēmu. Tad rabarberi agrāk sāk ražot, un iespējams ievākt augstāku ražu.
  • Stādot rabarberus, izrok 30–40 cm (obligāts dziļums) dziļu bedrīti, tajā līdz pusei ieber sadalījušos organisko mēslojumu, ja augsne nav auglīga, papildus vēl ieber komplekso minerālmēslu. Dēstam jābūt ar vāji attīstītām lapām, lai pēc iestādīšanas dēsts labāk iesakņotos. Spēcīgās lapas patērēs barības vielas, kas nepieciešamas pumpuru un sakņu attīstībai. Stādot ieteicams augus apliet.
  • Nozīmīga ir rabarberu kopšana pirmajos gados pēc iestādīšanas, kad tie vēl neražo. Pirmajā gadā jāapkaro nezāles, ieteicama sekla irdināšana, īpaši uzmanīgi tas jādara dēsta sakņu zonā. Jāseko mitruma režīmam augsnē – ja nepieciešams, rabarberi jālaista. Kad augiem atmirst lapas, pirms pastāvīgām salnām rabarberus piesedz ar salmiem, lapām, salmainiem kūtsmēsliem. Tas pasargās no kailsala un, sadaloties nākamajā sezonā, dos nedaudz organisko barības vielu.
  • Otrajā audzēšanas gadā pēc iespējas agrāk pavasarī piesegums saudzīgi jānoņem no cera un jāizkliedē ap to. Stādījums kritiski jānovērtē, vai tas ir pietiekami spēcīgs ražas vākšanai. Biežāk gan rabarberu ražu vāc trešajā gadā. Otrajā gadā pēc iestādīšanas rabarberiem ļoti nozīmīgs ir papildmēslojums, tas ietekmē arī turpmāko ražību. Papildmēslojums nepieciešams divas reizes sezonā. Pirmo reizi mēslo pēc sniega nokušanas, komplekso mēslojumu un rudenī.
  • Turpmākajos intensīvas ražošanas gados kopšana daudz neatšķiras no otrā gada. Pavasarī ceri jāatbrīvo no sniega un jārušina mulča, ja tāda bijusi, lai zeme ātrāk iesilst un varētu agrāk iegūt pirmo ražu. Ražas pasteidzināšanai stādījumu var piesegt ar plēves tuneli (zems karkass, kas pārvilkts ar plēvi). Tādējādi raža ienāksies 2–3 nedēļas agrāk.

RAŽAS VĀKŠANA

Rabarberu kātus svaigam patēriņam vāc pavasarī. Ja rabarberi novākti līdz 1. jūnijam, tā ir agrā raža. Rabarberu kātus vāc, tos saudzīgi izraujot, nevis nogriežot. Pirmajos ražas gados no katra auga noņem tikai dažus kātus pēc saviem ieskatiem un cera lieluma. Ražu beidz vākt jūlija vidū, lai augs varētu uzkrāt spēkus nākamajai sezonai. Turklāt vasaras otrajā pusē rabarberos ir paaugstināts skābeņskābes saturs, kas samazina to uzturvērtību.

SLIMĪBAS

  • Rabarberu ražas kvalitāti var ietekmēt slimības. Lapu plankumainību būs pamanījis katrs. To ierosina sēne. Uz lapām parādās ieapaļi, uzbrieduši plankumi, kam ir norobežotas malas un gaišāks vidus. Vasaras otrajā pusē var parādīties pelēkā puve – lieli, pelēki plankumi.Apkarot sēņu ierosinātās slimības pavasarī pirms plaukšanas vai rudenī pēc ražas novākšanas palīdzēs Bordo šķidrums vai arī Čempions.
  • Augsta gruntsūdens un palielināta augsnes skābuma ietekmē augi var inficēties ar violeto puvi. Šīs infekcijas rezultātā augi strauji novīst. Viens no slimības profilakses paņēmieniem ir skābu augšņu kaļķošana. Slimību izplatību iespējams ierobežot, katru rudeni savācot un sadedzinot vecās lapas.

Der zināt! Inficētu materiālu nedrīkst pavairot, inficētais augs jāsadedzina. No vīrusu infekcijas iespējams atbrīvoties. Kaitēkļi, kas apdraud rabarberus, ir stublāju pūcītes, biešu spradzis un pupu laputs. Rabarberu stādījumus, kuros ievēroti visi audzēšanas kritēriji (augsnes irdināšana, mēslošana, nezāļu iznīcināšana, augu atlieku savlaikus aizvākšana un sadedzināšana, papildmēslošana), šie kaitēkļi apmeklē nelabprāt.